2024. gada Galvenā valsts notāra lēmums Nr. 1-5n/272
Par valsts notāra lēmuma atzīšanu par tiesisku
Izskatot SIA “IDT Media”, vienotais reģistrācijas Nr. 40103659860 (turpmāk – Sabiedrība), valdes priekšsēdētāja A. K. 2024.gada 19.novembra iesniegumu (turpmāk – Iesniegums),
konstatēju:
[1] 2024.gada 31.oktobrī Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā (turpmāk – Reģistrs) saņemts Sabiedrības 2024.gada 31.oktobra pieteikums (turpmāk – Pieteikums) un tam pievienotie dokumenti par izmaiņām Sabiedrības dalībnieku reģistrā un statūtos. 2024.gada 21.oktobra statūtu (turpmāk – Statūti) 2.sadaļā noteikts, ka sabiedrības pamatkapitāls ir EUR 102000 (simts divi tūkstoši euro), kurš sastāv no septiņpadsmit kategoriju daļām. No Statūtu 2.1.2.-2.1.17.punktos noteiktā izriet, ka Sabiedrībai ir pamatkapitāla daļu kategorijas P, S, RR1, AB, IK, EM, NI, KO, RR2, RRV, EL, AM, MĶ, KS, NL un EĀ, kuru nominālvērtība ir 1 euro. Saskaņā ar Statūtu 2.4. punktu P kategorijas daļas dod dalībniekam tikai un vienīgi tiesības uz dividendi dalībnieku sapulces noteiktā apmērā. Savukārt Statūtu 2.8.-2.26.punktos norādīts, ka pārējām iepriekš minētajām Sabiedrības pamatkapitāla daļu kategorijām ir noteikts, ka tās ir personāla daļas, kuras dod dalībniekiem tikai un vienīgi tiesības uz dividendi apmērā, kāds noteikts katras Sabiedrības kategoriju daļas dividenžu apmēra noteikšanas un izmaksas noteikumos, ko apstiprina Sabiedrības valde.
[2] 2024.gada 6.novembrī Reģistra valsts notārs pieņēma lēmumu Nr.21-6/93772 (turpmāk – Pirmais lēmums) atlikt iepriekš minētajā pieteikumā pieteikto izmaiņu reģistrēšanu komercreģistrā. Pirmajā lēmumā norādīts, ka Sabiedrībai jāprecizē statūtu noteikumus par personāla kategorijas daļām un tām piešķirto tiesību apjomu. Pirmajā lēmumā norādīts, ka Sabiedrības Statūtos norādīts, ka Sabiedrības pamatkapitāla daļas ir sadalītas daļu kategorijās (S, RR1, AB, IK, EM, NI, KO, RR2, RRV, EL, AM, MĶ, KS, NL, EĀ), taču no statūtos norādītās informācijas izriet, ka daļām S, RR1, AB, IK, EM, NI, KO, RR2, RRV, EL, AM, MĶ, KS, NL, EĀ ir noteikts vienāds tiesību apjoms. Pirmajā lēmumā norādīts, ka Komerclikuma 186.1 panta pirmajā un otrajā daļā noteikts, ka statūtos var nostiprināt dažādas no daļām izrietošas tiesības, tajā skaitā tiesības uz dividendes saņemšanu, likvidācijas kvotas saņemšanu un balsstiesībām dalībnieku sapulcē. Daļas, kurās nostiprināts vienāds tiesību apjoms, ir vienas kategorijas daļas. Ja sabiedrībai ir vairākas daļu kategorijas, katrai no tām piešķir atšķirīgu apzīmējumu. Ņemot vērā iepriekš minēto, Pirmajā lēmumā norādīts, ka Sabiedrība nevar noteikt pamatkapitāla daļām dažādu daļu kategoriju apzīmējumu, ja to tiesību apjoms ir vienāds.
[3] 2024.gada 8.novembrī Reģistrā saņemts 2024.gada 7.novembra pieteikums un tam pievienotie precizētie dokumenti, tai skaitā Sabiedrības 2024.gada 21.oktobra statūti. Statūtu jaunajā redakcijā precizēti 2.12. līdz 2.26.punkti, kuros noteikts katras Sabiedrības kategoriju daļas ar apzīmējumiem - S, RR1, AB, IK, EM, NI, KO, RR2, RRV, EL, AM, MĶ, KS, NL, EĀ, minimālais dividenžu apmērs par katru turēto daļu.
[4] 2024.gada 14.novembrī Reģistra valsts notārs pieņēma lēmumu Nr.6-12/93772/1 (turpmāk – Otrais lēmums), ar kuru reģistrētas Sabiedrības pieteiktās izmaiņas.
[5] 2024.gada 19.novembrī Reģistrā saņemts Iesniegums, kurā lūgts atzīt Pirmo lēmumu par prettiesisku. Iesniegumā norādīts, ka Sabiedrība 2024.gada jūlijā bija iesniegusi pieteikumu par izmaiņām dalībnieku reģistrā un statūtos. Izskatot minēto pieteikumu Reģistra valsts notārs nolēma atlikt pieteikto izmaiņu reģistrāciju, pamatojoties uz tādiem pašiem argumentiem, kādi minēti Pirmajā lēmumā. Gan 2024.gada jūlijā, gan šobrīd Sabiedrība bija spiesta veikt izmaiņas tās statūtos atbilstoši Reģistra valsts notāra norādītajam pretēji tam, ka nepiekrita Reģistra valsts notāra norādītajiem argumentiem. Attiecīgi pastāv iespēja, ka Sabiedrībai arī nākotnē var nākties saskarties ar šādu Reģistra valsts notāra lēmumu. Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 82.panta pirmajā daļā noteikto, Pirmā lēmuma apstrīdēšana ir nepieciešama, lai novērstu līdzīgu gadījumu un atšķirīgas attieksmes atkārtošanos līdzīgos gadījumos. Papildus Iesniegumā norādīti sekojoši argumenti Pirmā lēmuma prettiesiskumam:
[5.1] Pirmajā lēmumā norādītajām Sabiedrības pamatkapitāla daļu kategorijām nav norādīts vienāds tiesību apjoms. Proti, papildinot Komerclikumu ar 186.1 pantu, likumdevējs devis sabiedrībām ar ierobežotu atbildību rīcības brīvību nosakot dažādas daļu kategorijas un dažādas tiesības attiecībā uz konkrēto daļu kategoriju. Sabiedrība izskatāmajā gadījumā ir noteikusi ne tikai dažādas daļu kategorijas, bet arī noteikusi dažādas tiesības un ierobežojumus attiecībā uz Sabiedrības personāla daļu kategorijas daļām, proti tiesībām uz dividendēm, nenorādot Statūtos konkrētu dividenžu apmēru. Sabiedrība nevēlas publiskot sensitīvu informāciju, tādējādi Statūtos atsaukusies uz katrai daļu kategorijai paredzētu dividenžu noteikšanas kārtību, kas katrai Pirmajā lēmumā norādītajai daļu kategorijai ir atšķirīga. Sabiedrības ieskatā detalizēta informācija par dividenžu apmēru ir komercnoslēpums Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 2.panta izpratnē.
[5.2] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 6.pantam pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai tiesiskajiem lietas apstākļiem, — atšķirīgus lēmumus) neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem. Savukārt minētā likuma 10.pantā noteikts, ka privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas. Sabiedrības neizpratni rada Reģistra rīcība salīdzināmās situācijās. Proti, Sabiedrība konstatējusi, ka Reģistrs citu sabiedrību reģistrācijas lietās ir pievienojis tādu statūtu redakciju, kura ir ļoti līdzīga Sabiedrības Statūtu redakcijai. Papildus tam Reģistrs arī attiecībā uz Sabiedrību ir rīkojies nekonsekventi, proti, 2022.gadā, kad Sabiedrība ieviesa P un S kategorijas personāla daļas, Reģistrs reģistrēja Sabiedrības pieteiktos statūtu grozījumus, lai arī statūtos norādītais tiesību apjoms minētajām kategorijām bija vienāds ar Statūtos norādīto.
Izskatot Reģistra rīcībā esošos dokumentus, t. sk. Pieteikumu un tam pievienotos dokumentus, Pirmo lēmumu un Iesniegumu,
secināju:
[6] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 70.panta trešo daļu, administratīvais akts ir spēkā tik ilgi, līdz to atceļ, izpilda vai vairs nevar izpildīt sakarā ar faktisko vai tiesisko apstākļu maiņu. Reģistra valsts notāra lēmums ir spēkā līdz brīdim, kad tas tiek atcelts: ar Reģistra galvenā valsts notāra lēmumu; ar citas Reģistra amatpersonas lēmuma spēkā stāšanos par ieraksta izdarīšanu reģistrā, ja un ciktāl no šā lēmuma satura izriet, ka iepriekšējais lēmums uz turpmāko laiku tiek atcelts.[1] Arī Augstākā tiesa ir norādījusi,[2] ka lēmums par ieraksta izdarīšanu uzņēmumu reģistra žurnālā ir spēkā tik ilgi, kamēr tiek pieņemts jauns lēmums, kas vai nu tieši atceļ pirmo lēmumu vai aizstāj to, paredzot izdarīt jaunu ierakstu tā ieraksta vietā, kura izdarīšanu paredz pirmais lēmums. Izskatāmajā gadījumā ar Otrā lēmuma spēkā stāšanās brīdi Pirmajā lēmumā nodibinātā tiesiskā situācija ir mainīta. Atbilstoši minētajam, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 70.panta trešo daļu, Pirmais lēmums ir atzīstams par spēku zaudējušu, līdz ar to – neapstrīdamu. Tādējādi Pirmā lēmuma atcelšana nav objektīvi iespējama. Līdz ar to šīs lietas ietvaros Reģistra galvenais valsts notārs vērtēs, vai Pirmais lēmums ir bijis tiesisks vai prettiesisks.
[7] Saskaņā ar Komerclikuma 144.panta pirmās daļas 4.1 punktu, ja sabiedrībai ir dažādas daļu kategorijas, sabiedrības statūtos norāda daļu kategorijas (norādot tiesības, kas izriet no katras daļu kategorijas) un katras kategorijas daļu skaitu un nominālvērtību. No minētās normas secināms, ka priekšnoteikums pamatkapitāla daļu kategoriju esamībai ir to paredzēšana sabiedrības statūtos. Vienlaikus minētā norma interpretējama kopsakarā ar Komerclikuma 144.panta pirmās daļas 9.punktā norādīto, ka statūtos var paredzēt citus noteikumus, ko dibinātāji uzskata par būtiskiem un kas nav pretrunā ar likumu. Respektīvi, statūtos kā privāttiesiskā dokumentā ir pieļaujamas Komerclikuma noteikumu variācijas, tomēr tiktāl, kamēr tās nenonāk pretrunā ar normatīvo aktu prasībām.
Komerclikuma 186.panta pirmajā daļā noteikts, ka daļas nominālvērtību nosaka sabiedrības statūtos. Daļas nominālvērtība nedrīkst būt mazāka par vienu centu. Visām vienas kategorijas daļām ir vienāda nominālvērtība. Savukārt Komerclikuma 186.1 panta pirmajā un otrajā daļā noteikts, ka statūtos var nostiprināt dažādas no daļām izrietošas tiesības, tajā skaitā tiesības uz dividendes saņemšanu, likvidācijas kvotas saņemšanu un balsstiesībām dalībnieku sapulcē. Daļas, kurās nostiprināts vienāds tiesību apjoms, ir vienas kategorijas daļas. Ja sabiedrībai ir vairākas daļu kategorijas, katrai no tām piešķir atšķirīgu apzīmējumu. Vienlaikus Komerclikuma 161.panta otrajā daļā noteikts, ka dividendes izmaksā dalībniekam proporcionāli viņam piederošo daļu nominālvērtību summai, ja statūtos nav paredzēta citāda dividenžu sadales kārtība. Attiecīgi, ja sabiedrība atkāpjas no proporcionālas dividenžu izmaksas kārtības, tad tai statūtos ir jānorāda precīza un saprotama kārtība, kādā apmērā un pēc kādiem principiem katrs no dalībniekiem saņems sev pienākošās dividendes.
Izskatāmajā gadījumā Sabiedrība Statūtos norādījusi, ka tās pamatkapitāls sastāv no 17 kategoriju daļām, no kā secināms, ka atbilstoši Komerclikuma regulējumam Sabiedrībā ir septiņpadsmit daļu kategorijas, kurās ir jābūt nostiprinātam savstarpēji atšķirīgam tiesību apjomam. Tomēr, izvērtējot Statūtos norādīto informāciju, secināms, ka visu 17 kategoriju daļu nominālvērtība ir vienāda, un 16 kategoriju daļām (P, S, RR1, AB, IK, EM, NI, KO, RR2, RRV, EL, AM, MĶ, KS, NL un EĀ) ir noteikts vienāds tiesību apjoms, proti, minētās pamatkapitāla daļas ir personāla daļas, kuras dod dalībniekiem tikai un vienīgi tiesības uz dividendi. Vienīgā atšķirīgā norāde ir par dividenžu apmēra noteikšanu, proti, P kategorijas daļām tās tiek noteiktas dalībnieku sapulces noteiktā apmērā, kamēr pārējām kategoriju daļām ir izstrādāti katras kategoriju daļas dividenžu apmēra noteikšanas un izmaksas noteikumi, un lēmumu par dividenžu izmaksu pieņem dalībnieki. Juridiskajā literatūrā norādīts, ka statūti ir privāttiesisks dokuments, kas saista sabiedrību uz iekšieni (dibinātājus, dalībniekus un amatpersonas), bet nesaista trešo personu. Statūti būtībā rada kvazilīgumiskas attiecības starp sabiedrības dalībniekiem un sabiedrību, gan arī pašu dalībnieku starpā[3]. Tādējādi statūtos ir jābūt ietvertiem visiem noteikumiem, kuri ir saistoši visiem sabiedrības dalībniekiem un amatpersonām. No Komerclikuma regulējuma izriet, ka no statūtiem ir jābūt pilnīgai skaidrībai, kādas tiesības (tiesību apjoms) konkrētā sabiedrības pamatkapitāla daļas kategorija dalībniekam piešķir. Tai skaitā, ja Sabiedrība atkāpjas no Komerclikumā noteiktās dividenžu proporcionālās izmaksas kārtības, tad statūtos jānorāda precīza un ikvienam sabiedrības dalībniekam izprotama un saistoša kārtība, kādā izmaksājamas dividendes. Nevar būt situācija, kad statūtos ir norādīta atruna uz citu sabiedrības iekšējo dokumentu, no kura būs skaidrība par sabiedrības pamatkapitāla daļas kategorijas tiesību apjomu, kā tas izskatāmajā gadījumā ir attiecībā uz Sabiedrības pamatkapitāla daļu kategoriju dividenžu apmēru. Minēto apstiprina arī Ekonomisko lietu tiesa 2024.gada 8.augusta spriedumā lietā Nr.C75011424, kurš stājās spēkā pēc Senāta 2024.gada 21.oktobra rīcības sēdes lēmuma. Minētajā spriedumā tiesa vērsa uzmanību, ka atbilstoši Komerclikuma 161.panta otrajai daļai dividendes izmaksā dalībniekam proporcionāli viņam piederošo daļu nominālvērtību summai, ja statūtos nav paredzēta citāda dividenžu sadales kārtība, kas nozīmē, ka sabiedrība var atkāpties no proporcionālās dividenžu sadales kārtības, citu kārtību paredzot statūtos. Tiesa secināja, ka abstrakts tiesību apjoms uz dividenžu sadali ir pretējs likumam, tai skaitā katru reizi padarot dividenžu apmēra noteikšanu atkarīgu no dalībnieku lēmuma.
Ņemot vērā iepriekš minēto secināms, ka Sabiedrība Statūtos norādījusi abstraktu tiesību apjomu uz dividenžu sadali 16 Sabiedrības pamatkapitāla daļu kategorijām (P, S, RR1, AB, IK, EM, NI, KO, RR2, RRV, EL, AM, MĶ, KS, NL un EĀ). Papildus tam, no Statūtu redakcijas nav secināms, ka minētās daļu kategorijas tiesību apjoma ziņā savstarpēji atšķirtos. Tas vien, ka Sabiedrība Statūtos atsaukusies uz citiem Sabiedrības iekšējiem normatīvajiem aktiem nav pamats, lai Statūtus atzītu par atbilstošiem Komerclikumam un uzskatītu, ka visu iepriekš minēto pamatkapitāla daļu kategoriju tiesību apjoms ir savstarpēji atšķirīgs. Attiecīgi Reģistra valsts notārs pamatoti Pirmajā lēmumā norādīja, ka Sabiedrībai jāprecizē Statūtu noteikumus par personāla kategorijas daļām un tām piešķirto tiesību apjomu, jo no esošās redakcijas neizriet, ka minēto pamatkapitāla daļu kategoriju tiesību apjoms ir atšķirīgs. Papildus tam, lai arī Reģistra valsts notārs Pirmajā lēmumā norādījis neatbilstību tikai 15 pamatkapitāla daļām, proti, S, RR1, AB, IK, EM, NI, KO, RR2, RRV, EL, AM, MĶ, KS, NL un EĀ, tomēr no Statūtu redakcijas izriet, ka arī Statūtu noteikumi attiecībā uz P kategorijas daļu nav atbilstoši Komerclikumam.
[8] Attiecībā uz Sabiedrības [5.1] punktā norādīto argumentu, ka Sabiedrība Statūtos var nenorādīt detalizētu informāciju par dividenžu izmaksas kārtību, jo minētā informācija uzskatāma par komercnoslēpumu Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 2.panta izpratnē un likumdevējs devis sabiedrībām ar ierobežotu atbildību rīcības brīvību nosakot dažādas daļu kategorijas un dažādas tiesības attiecībā uz konkrēto daļu kategoriju, ļaujot nenorādīt statūtos konkrētu dividenžu apmēru, norādāms sekojošais.
Kā jau [7] punktā norādīts, atbilstoši Komerclikumam un Ekonomisko lietu tiesas spriedumā paustajam, statūtos ir jābūt norādītam precīzam, skaidram un saprotamam katras kategoriju daļas tiesību apjomam, tai skaitā, statūtos jābūt noteiktai dividenžu sadales kārtībai, ja sabiedrība atsakās no Komerclikuma 161.panta otrajā daļā noteiktā proporcionalitātes principa. Statūtos nevar atsaukties uz citiem Sabiedrības iekšējiem normatīvajiem aktiem vai tiesību apjomu (dividenžu izmaksas apmēru) padarīt atkarīgu no dalībnieku sapulcē pieņemtā lēmuma vai valdes izstrādāto noteikumu satura. Papildus tam minētā informācija nekādā veidā nav uzskatāma par Sabiedrības komercnoslēpumu, jo tā nav nedz saimnieciska rakstura, nedz tehnoloģiskās zināšanas vai zinātniska rakstura informācija, kura atbilstu visām Komercnoslēpumu aizsardzības likuma 2.panta pirmajā daļā uzskaitītajām pazīmēm.
Ņemot vērā iepriekš minēto nav pamata atzīt Pirmo lēmumu par prettiesisku, pamatojoties uz Iesnieguma [5.1] punktā norādīto argumentu pamata.
[9] Administratīvā procesa likuma 10.pantā ir nostiprināts tiesiskās paļāvības princips, kas nosaka, ka privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas. Atbilstoši šim principam valsts pārvaldei jārīkojas paredzami un konsekventi, savukārt privātpersona, ja tā saņēmusi skaidru iestādes viedokli kādā jautājumā, uz to var paļauties, attiecīgi plānojot savu rīcību. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments norādījis, ka vērtējot tiesiskās paļāvības principa piemērošanu, katrā konkrētā situācijā ir jāpārbauda, vai bija kaut kas, uz ko privātpersona varēja paļauties (skaidrs iestādes izteikums), vai attiecīgā persona tiešām uz to paļāvās, vai attiecīgā personas paļāvība konkrētajā gadījumā ir aizsardzības vērta[4]. Attiecībā uz jautājumu, vai ir bijis skaidrs iestādes izteikums, uz kuru varēja paļauties, Augstākās tiesas Civillietu departaments norādījis, ka tiesiskās paļāvības princips nav tulkojams tā, ka, ja kāda iestāde kļūdas dēļ veikusi prettiesisku darbību, tad paļāvības dēļ persona iegūst tiesiskas darbības raksturu[5]. Tāpat Augtākā tiesa ir atzinusi, ka personai nav tiesības atsaukties uz vienlīdzības principu, lai attaisnotu prettiesiskas prakses izmantošanu turpmāk[6]. Ņemot vērā minēto nav tiesiskas nozīmes Iesnieguma [5.2] punktā minētajam argumentam, ka 2022.gadā Sabiedrības statūti ar tādu pašu nepilnīgu kategoriju tiesību apjomu tika pievienoti Sabiedrības reģistrācijas lietai un citu sabiedrību reģistrācijas lietās arī tikuši pievienoti statūti ar līdzīgu saturu kā Sabiedrības Statūti.
Ņemot vērā iepriekš minēto nav pamata atzīt Pirmo lēmumu par prettiesisku, pamatojoties uz Iesnieguma [5.2] punktā minētajiem argumentiem.
[10] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 81.panta pirmo daļu un likuma „Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” 19.pantu Reģistra galvenais valsts notārs kā iestādes augstākā amatpersona izskata lietu vēlreiz pēc būtības. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 84.pantu administratīvais akts ir tiesisks, ja tas atbilst tiesību normām, bet prettiesisks – ja neatbilst tiesību normām. Ņemot vērā šī lēmuma [7] punktā secināto, Reģistra valsts notārs pamatoti pieņēma Pirmo lēmumu atlikt pieteikumā pieteikto izmaiņu reģistrēšanu komercreģistrā, tai skaitā Statūtu pievienošanu reģistrācijas lietai. Līdz ar to saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 84.pantu Pirmais lēmums ir tiesisks, jo tas atbilst tiesību normām.
Pastāvot šādiem apstākļiem un pamatojoties uz Komerclikuma 144.panta pirmās daļas 4.1 punktu un 9.punktu, 161.panta otro daļu, 186.panta pirmo daļu, 186.1 panta pirmo un otro daļu, Administratīvā procesa likuma 10.pantu, 70.panta trešo daļu, 81.panta pirmo daļu un otrās daļas 5.punktu un 84.pantu,
nolēmu:
1. Atzīt par tiesisku Reģistra valsts notāra 2024.gada 6.novembra lēmumu Nr.21-6/93772;
2. Pieņemto lēmumu paziņot Sabiedrībai.
Saskaņā ar likuma “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” 19.pantu, Administratīvā procesa likuma 188.panta pirmo daļu, 189.panta pirmo daļu šo lēmumu viena mēneša laikā no lēmuma spēkā stāšanās dienas var pārsūdzēt, iesniedzot pieteikumu Administratīvajā rajonā tiesā. Saskaņā ar likuma “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” 19.pantu Reģistra galvenā valsts notāra lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.
Galvenā valsts notāre L.Letiņa
[1] Danovskis E. Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra lēmumi un to apstrīdēšana. Grām.: Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs: Vēsture. Prakse. Komentāri. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, 330. un 335. lpp.
[2] Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2011.gada 13.maija spriedums lietā Nr. SKA-210/2011.
[3] Strupišs A., Komerclikuma komentāri III. B daļa. Komersanti. XI sadaļa. Kapitālsabiedrības. Rīga: A.Strupiša juridiskais birojs, 2003, 49.-50.lpp.
[4] Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 14.februāra spriedums lietā Nr.SKA-34/2008.
[5] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2002.gada 13.februāra spriedums lietā Nr.SKC-88.
[6] Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 8.oktobra spriedums lietā Nr.SKC-400/2007.